Nepaspēju aizbraukt uz Šveici, kad jau klāt Ungārija. Diemžēl šķiet, ka mani stāsti kļūs mazāk krāsaini. Ne visi cilvēki grib nokļūt ierakstos un lasīt par sevi. Īpaši, kad runa ir par emocijām un attiecībām. Es jau tāpat pastāvīgi nodarbojos ar pašcenzūru, bet pat tad mēdzu iekulties nepatikšanās. Cik man zināms, lasītājiem parasti vairāk interesē stāsti par domām un jūtām nekā sausi fakti un vietu uzskaitījums. Acīmredzot, vienīgais variks - mākslinieciskie, nevis dokumentālie stāsti.
Jau pirms gada, kad mēs ar pārējiem dvergiem lidojām uz Prāgu, domājām par jaunu tripu. Ērtas un relatīvi nedārgas biļetes bija uz Budapeštu. Es nobremzēju, nenopirku tās uzreiz, un tāpēc lidmašīna + viesnīca izmaksāja ap 280 eiro (par trīs naktīm). Pēc tam vēl piemetu 48 par tiesībām malkot tējiņu no savām ķīniešu tasītēm. Respektīvi, nopirku lielas somas pārvadāšanu salonā. Jo mūsdienās pie zemo cenu aviokompānijām bez maksas var paķert līdzi tikai nelielu mugursomiņu.
Darba man pēdējā laikā ir ļoti daudz. Tik tikko paspēju nodot lietas. Nācās steigšus to darīt tieši pirms vilciena. Alfheimā es ierados vēl ceturtdien pa dienu, lai gan reiss bija piektdienas rītā.
Toties beidzot es varēju vairāk parunāties ar alfu Taruru un viņa sievu Nelu, pie kuriem parasti palieku Alfheimā. Atklāju, ka viņiem ir neticami rūgto šokolādīšu krājumi, gadam uz priekšu. Brīnījos, ka eksistē būtnes, kas spēj glabāt našķus un nesarīt tos uzreiz.
Vēl pateikšu, ka tagad es ņemu brīvdienu pirms izlidošanas un brīvdienu pēc atlidošanas. Brīvdiena pirms ir vajadzīga, lai pabeigtu darbus un sagatavotos braucienam. Pēc - lai izgulētos, iztīrītu dzīvokli, izmazgātu un saliktu pa vietām šmotkas, un tā tālāk. Ērti.
Starp citu, mūsdienās lidmašīnās ES iekšienē pat pasi ne vienmēr pārbauda. Arī iekāpšanas kartes QR kodu skenē turnikets, nevis sargs. Man paveicās, un es sēdēju pie avārijas izejas, kur var izstiept kājas. Turklāt ar atjautību pamanījos apsēsties pie loga. Pierunāju pavecāku orkieti, ka, sēžot pie avārijas izejas, jāzina ingļu valoda (kas ir taisnība). Un ka stjuarte vienalga viņu padzīs un iesēdinās mani (kas ir ticami). Man, principā, tagad vairs nav tik svarīgi, kur sēdēt, bet pie lodziņa vienalga ir patīkamāk, it īpaši īsā reisā, kur nav jāstaigā uz tualeti.
Ielidošana Budapeštā un pastaiga pa centru
Budapeštā ielidojām bez starpgadījumiem, no rīta. Autobusa uz centru vietā izsaucām Bolt XL piecām būtnēm. Cenas par Bolt ir ļoti saprātīgas, tāpat kā Alfheimā, vai pat vēl zemākas. Pie tam atbrauc licencēts taksometrs. Iespaids par visiem takšiem bija ļoti patīkams. Tie ir tīri, šoferi runā Šekspīra mēlē, brauc pēc skaitītāja, bet salonā ir pasažiera tiesību pamācība.
Tur kā atsevišķs punkts ir tiesības izslēgt vai nomainīt mūziku!
Izrādījās, ka mēs dzīvojam tieši slavenajā Gozsdu Udvar. Tas ir rajons Budapeštas ebreju daļā, blakus Eiropā lielākajai funkcionējošajai sinagogai. Tas ir pazīstams ar savu mutuļojošo dienas un naktsdzīvi. Pa dienu te baro un pārdod visdažādākos suvenīrus. Spilgti atmiņā palika ziepes vilnas drēbītēs, retro stila (60. gadu?) plāksnītes, padomju naģenes un forma. Kas attiecas uz restīžiem, te ir Džeimija Olivera steiki pa trīsdesmit eiro. Ja jūs, tāpat kā es, nezināt, kas viņš tāds ir, vai dodat priekšroku vegāniskai pārtikai, tad ir grezna iestāde Vegan Garden ar izsmalcinātiem ēdieniem no beigtiem augiem.
Kā ievācāmies, pastaigājāmies gar centru, papriecājāmies par zinātņu akadēmijas ēku. Ja interpretē piemiņas plāksni manā UDHSīgajā stilā, tad var saprast, ka kņazs Ištvāns Sečeņi gadu sēdēja uz diētas, bet par ietaupīto uzbūvēja akadēmiju. Bet ja ielasās, kļūst skaidrs, ka kņazs bija kaut kas līdzīgs Bilam Geitsam. Viņš izdomāja The Giving Pledge analogu, proti, ziedoja savu muižu gada ienākumus un pierunāja izdarīt to pašu trīs čomus-oligarhus. Tas viss aizgāja ungāru nacionālās pašapziņas radīšanai un viņu kā vienotas tautas veidošanai.
Tālāk pēc mana priekšlikuma devāmies uz Margitas (Margaritas) salu. Tā ir kā viens liels parks, bet es mīlu tādas vietas. Braucām ar tramvaju. Atklājām, ka Budapeštas biļešu sistēma ir diezgan savdabīga. Lai iekāptu transportā, sākumā ar apku jānoskenē QR kods durvju sānā, citādi sods. Šī padarīšana ir ļoti apgrūtinoša: jāpaspēj pirms durvis aizveras, un kods ne vienmēr nolasās ātri. Turklāt kods nav īpaši liels, un ja jūs esat vairākas būtnes, nākas drūzmēties un grūstīties. Mūs šāda pieeja nedaudz apstulbināja.
Ar ko mēs nodarbojāmies uz salas, jūs uzzināsiet nākamajā daļā.
Pastaiga pa Margitas salu
Margitas sala (Margaritas sala) atrodas starp Budu un Peštu - galvenajām daļām, no kurām arī sastāv pilsēta. Tā saucas tāpēc, ka Margaritas tēvs, karalis Bēla IV, atdeva savu pēdējo (9. bērnu), nevajadzīgo meitu par mūķeni. Iebāza klosterī jau no pašas zīdaiņa vecuma. Viņš to izdarīja, lai pielabinātos dievam, lūdza atbrīvot no mongoļu iebrukuma. Šos pilsoņus ungāri padzina, un karalis ātri pārdomāja. Par vēlu! Uz to laiku meita jau pilnībā nojūdzās un nolēma veltīt dzīvi reliģijai. Un ne jau vienkārši tā, bet pa hārdkoram: valkāja asaru kreklu un miesas mērdēšanas jostu. No tāda neveselīga dzīvesveida viņa arī nomira 28 gadu vecumā. Toties viņu godina kā svēto, lūk, salu nosauca viņai par godu. Apšaubāms bonuss.
Mēs pasēdējām kafejnīcā, kur uzzinājām par nacionālā ēdiena eksistenci ar nosaukumu langošs (langoss?). Tas ir kaut kas līdzīgs picai, tikai mīkla cepta eļļā. Agrāk tā nedarīja, bet tagad tas ir pats populārākais variks. Pildījums mēdz būt visdažādākais, bet klasiskais - skābais krējums+ķiploks vai siers. Kādam no mums langošs aizgāja, kādam nē, bet tādus sajūsmus, kādi mēdz būt trevel-blogeriem, neviens nepiedzīvoja.
Pēc uzkodām aizčāpojām tālāk pa salu. Pablendām uz muzikālo strūklaku, zvēriem, puķu dobēm, milzīgiem kokiem, kas joprojām zaļi. Mīlīgi. Salas malās ir promenādes, bet galos - divi tilti. Caur salu iet labs caurbraucams ceļš ar autobusu, lai varētu viegli nokļūt. Tur mēs redzējām modīgu šosejas braucēju grupas. Grūti pilsētā dzīvot, maz kur vietas treniņiem.
Pastaigājāmies līdz tumsai, noskaidrojām, ka taksi izsaukt neiespējami - visu laiku aizņemti. Ar tādām zemām cenām - loģiski. Atgriezāmies mūsu rajonā ar autobusu. Tas ir pilns ar restorāniem, bāriem, kazino, striptīzklubiem, karaoke, viltotiem narkotiku dīleriem (uzmetējiem), ūdenspīpju bāriem. Tusiņš brīvdienās turpinās līdz pieciem rītā un ilgāk. Mēs naktī vairāk mēģinājām gulēt, nevis tusēt, tā ka mums neklājās viegli. Lai gan manā istabā bija dubultie stikli, un ausīs ausu aizbāžņi, es vienalga jutu basu no diskotēkas, bet vietām pat arī kņadu un troksni no ballīšu zvēriem. Ne visiem tā paveicās - viesistabā-studijā stikli ir vienkāršie, un mani cvargi cieta no trokšņa.
Toties varēja just, ka dzīve mutuļo, pozitīviņā.
Ievākšanās un bāra meklējumi Budapeštā
Aizmirsu, starp citu, pateikt, ka savus apartamentus ievācoties mēs neatpazinām uzreiz. Sajaucām ēku (vai kāpņutelpu). Sākumā atnācām pie durvīm blakus milzīgam caurumam gaiteņa griestos. Pat kaut kā apmulsām no tāda skaistuma.
Ievākšanās patstāvīga, atslēga guļ kastītē ar koda slēdzeni tieši pie durvīm. Ērti, lai gan jocīgi, ka kods sastāv no ēkas numura un dzīvokļa numura. Var, principā, arī nemaksāt, un tāpat tiksi iekšā.
Tagad atpakaļ pie tagadnes. Pēc atgriešanās un nelielas pauzes apartamentos namazam, gājām meklēt bāru šādas atpūtas cienītājiem. Lai gan viss kvartāls ir pilns ar visādām iestādēm, mēs kaut kāpēc to spējām izdarīt ne uzreiz. Viens no iemesliem ir tajā, ka paši populārākie bāri ir piebāzti līdz ūkai. Otrs, acīmredzot, ka pie tāda daudzuma iestājas izvēles paralīze. Tā mēs arī staigājām uz riņķi. Iegājām iestādē ar LGBT+ karogu zem klajas debess. Es atbalstu, un pasēdētu tur, redz, ne reizi neesmu bijis geju bārā. Bet šajā vietiņā, neskatoties uz kaudzi brīvas telpas, arī viss bija aizņemts.
Mēs gandrīz vai apsēdāmies uz soliņiem uz ielas pretī ieejai. Tomēr cvergi nespēja panākt kompromisu. Kādam sēdēšana tieši uz ielas izraisa sajūsmu, jo tas ir tāpat kā jaunībā, pank-stail. Kādam - nicinājumu un riebumu, jo mēs jau esam turīgi vidusšķiras IT profesionāļi.
Lūk, tik dažādi viņi mēdz būt, šie cvergi.
Galu galā piezemējāmies kaut kādā sporta bāra ūdenspīpju iestādē "Habibi" ar futbolu pa televizoru. Pilnīgi nav manējais, tāpēc nācās sēdēt ar muguru pret TV. Ūdenspīpes es arī nepīpēju, neplostoju, vārdu sakot, garlaicīgi man dzīvot. Viena izklaide atliek - saruna. Šķiet gan, ka arī šeit viss būs slikti. Es jau sen lāgā neizguļos+pastāvīgi apdullis no sāpēm, un tāpēc bieži vien tas, kas izlido no manas mutes, nav tas, ko vajadzētu teikt. Pēdējā laikā tam vēl arī pievienojies nesaudzīgs darba apjoms.
Lūk, ir viens strādīgs dvarfs manos draugos, viņš mani bieži troļļo, ka programmētāji nesaprotami par ko naudu saņem. Viņam derētu pabūt manā pašreizējā projektā, lai izjustu visu enterpraiza dziļumu (c) Vasja Šumovs.
Nākamajā dienā mums bija ieplānotas dziednieciskas procedūras Budapeštas slavenajās termālajās pirtīs, kuru te ir neskaitāmi daudz.
